Vienkārši un patiesi
Es sēžu un rakstu
Un katru vēstuli
Es nodošu pastā
Kaut kur uz ielas
Kāds pasniedz roku sen aizmirstam sapnim
Lai tas nepakrīt
Es lasu tās pudeles
Kurās zīmītes likām
Un metām tās tālu
Līdz jūrai kad tikām
Es dzīvi kā vecas avīzes lasu
Un brīžiem man šķiet
Ka par daudz no tās prasu
Bet vēlējos tikai
Baiļu pilns skatiens
Traucas pretī rītam
Kā tramvajs pa sliedēm
Un redz tas mazu sapni
Runā ka citi tā mīlot
Tā ka bez otra pat nespēj dzīvot
Tik daudz ko runā bet vai tā ir tiesa
Tev pieder mans prāts sirds un miesa
Pieskaries man
Satver tumsā sapņus manus
Aizver acis un lido ar tiem kaut vai uz dienvidiem
Reiz mēs tā pratām
Nosargāt mirkli
Līdz pēdējam acu skatam
Līdz pēdējam viesim
Tu esi sapnis
Kuru divreiz neredzēt
Kā vilciens kurš atiet
Uz kuru vairs nepaspēt
Es roku kapu ne jau sev
Sev vēl ne
Bet mīlestībai lai paglabātu to
Tā nomira uz ielas stūra
Komentāri (0)